Vai klusums ir uzticība?

Pēdējā laikā peros pa visādiem indikatoriem. Liku AI uzrakstīt, kas varētu būt mani KPI. Man ir tabulas un vismaz reizi nedēļā truli skatos uz Meta Business Analytics līknēm. Nezinu vai tie cipari reāli kaut ko palīdz ieraudzīt, bet vienu gan es izdomāju, visticamāk, izgudroju divriteni no jauna. Nu tā, parunāsim - kas ir labs klientu (bērnu, ģimenes locekļu, draugu, utt.) uzticības rādītājs?

// Šis ir pie pēcpusdienas kafijas dārzā tapis raksts, zem uzglūnoša lietus mākoņa. Sadarbībā ar uzmācīgu bizbizmārīti. Man nav pareizo atbilžu un es tikko sapratu, ka šo domu var attīstīt visādos virzienus un es, iespējams, esmu s*dīga draudzene. Labošos. Bet tikmēr, here goes.

Bērnībā man teica tā: “Meitiņ, ja tev dzīvē kādreiz kāda bēda, tu taču zini, ka vienmēr vari nākt pie manis!” Un arī es to saku saviem bērniem, un reizēm draugiem, jo tā ir tāda forša lieta, ko teikt. Es jūtos kā labāka mamma/draudzene. Bet nekad nebiju aizdomājusies, vai šie cilvēki tiešām nāk pie manis. Jo es zinu, ka es toreiz negāju.

Tāpat arī “if you have any questions, please feel free to contact me”.

“If you have any problems, please let me know.”

Un tā. Rakstu šo e-pastos un dzīvoju mierīgi tālāk.

Bet. Nesen bija saruna ar klienti par tēmu - angļu valodas kursu kvalitāte - kas lika man aizdomāties dziļāk. Viņa man teica - Līga, cik labi, ka tu šīs lietas nedari! Un es pie sevis domāju, ha, labi gan! Jo pamēģinājusi esmu un man pat tā toreiz likās laba ideja*, bet dāmas uzreiz pateica - nē, Līga, nebūs! Es nebiju pārāk apmierināta un negribīgi klausīju, bet šobrīd esmu nenormāli pateicīga par tik tiešu kritiku!

Tā skatoties atpakaļ saprotu, ka gandrīz visas labās lietas, ko es nodarbībās daru, un viss, ko nedaru, ir attīstījies no “es ieklausījos”. Pārtulkošu pa mārketingiski - “pārbaudītas metodes” un “pieredzē balstīts”. Vēl citiem vārdiem: es pamēģināju, kāds man pateica - saies / nekad vairāk, un es attiecīgi pielāgojos un turpināju tālāk. Izklausās vienkārši, vai ne?

Ko tad, ja konstruktīvas kritikas vietā visi tikai māj ar galvu un neko nesaka?

Manuprāt, problēma šeit slēpjas tajā “tu taču zini, ka vienmēr vari nākt pie manis”. Pārtulkošu: “tu taču zini, kā es tev likšu justies tajā brīdī, kad tu pie manis atnāksi”, vai ne? Nu mēs taču zinām, pareizi? Un tad arī attiecīgi izlemjam - teikšu kā ir vai māšu ar galvu, sak, viss taču kārtībā.

Sanāk tā, ka mans darbs ir kļūt par tādu angļu valodas pasniedzēju, kuras metodes kritizē. Par tādu mammu, pie kuras nāk čīkstēt. Par tādu draudzeni, kurai lūdz palīdzību. Un tajā brīdī, kad iestājas pilnīgs klusums un visi māj ar galvu, nevajag priecāties “o, es perfekta!”, bet jāsaprot, ka “draugi, nav labi!” Šeit es apstāšos, jo kā to izdarīt bez “patiesi jārūp” -> “regulāri jājautā” -> “sirsnīgi jāklausās” un “reāli jārisina” citu variantu man nav. Paldies par uzmanību! If you have any questions, please let me know!

* labā ideja = runāšas treniņš pāros “iekš” Breakout Rooms, bez pasniedzējas uzpasēšanas un atgriezeniskas saites.