Darbaholiķes dienasgrāmatas: otrā daļa // SOC TĪKLI

Parunāsim par atpūšanos un soc tīkliem. Manuprāt, šī ir viena no atslēdziņām, kaut arī varbūt sākumā nešķiet saistīta.

Bet abi strādā kā aizsargmehānismi.

Varbūt nākamreiz jāparunā par to, ko tad es īsti tur sargāju.

Bail to tā skaļi nosaukt, bet tas dikti vien izklausās pēc atkarības, un to jau mēs klusībā visi saprotam.

Bet kas tad tur slikts?

Slikti ir tas, ka bezmērķīga telefona glaudīšana mani nogurdina, jo es patērēju milzum daudz informācijas ļoti īsā laika posmā. 

Un pēc tam neko neatceros.

Bet varbūt kaut ko nopērku.

Slikti ir tas, ka algoritms piedāvā saturu, uz kuru es emocionāli pavelkos - un kā jau pilnīgi normālas smadzenes, arī manējās pavelkas uz negatīvu saturu. 

Bieži tieši vakaros redzu ierakstus  par pilnīgi svešiem mirušiem bērniem. Man jāsaņemas, lai neapskatītos, kas noticis. 

Slikti ir tas, ka nereti pieķeru sevi tur iekšā pavadot vairāk laika 

nekā biju plānojusi. 

“Es te tikai uz 10 minūtēm” nemanāmi pārvēršas 30, 40, 120 minūtēs. Jo soc tīkliem nav malas un nogurušām smadzenēm garšo tas mikro dopamīns.

Un tad, ak vai, nebija laika treniņam vai sakārtot māju. 

Es neplānoju tagad atteikties no sociālajiem tīkliem - man patīk platforma, patīk mācīties, iedvesmoties, atbalstīt un pasmieties. 

Bet es gribu iemācīties to darīt apzināti.

Jo, acīmredzot, telefona turēšana skapī vienkārši nepalīdz. 

Laika limiti nepalīdz.

Saņemšanās nepalīdz.

Mans nākamais solis:

katru reizi, kad paņemu telefonu rokās, es uzdodu sev jautājumu - ko es tagad darīšu un cik ilgi.

Gribu pieslēgt loģisko smadzenes daivu šim procesam, jo jūtu, ka viņa pārāk labi atvienojas un man šis neder.

Un atgādinu sev, ka

soc tīkli NAV atpūta. 

Es taču neesmu vienīgā, vai ne?